Kad tuvojas vecmāmiņu, vectētiņu jubilejas, tuvinieki sazvanās, sazinās un prāto, kā darīt, kā būt - kas brauks, kad brauks un pēc kā? Kā īsteni iepriecināt cilvēku, kurš gados vairs nav jauns? Kā pasniegt veselu maisu mīlestības, lai pietiktu ilgākam laikam, jo bieži vien dzīvojam šķirti no saviem vecvecākiem, ar kuriem bērnībā esam bijuši kopā mēnešiem un ne retajam vecvecāki bijuši arī auklētāji un audzinātāji vecumā, kad vēl nedomājām, vai pirtī iesim pliki vai apģērbti.
Man bija radusies ideja, kā iepriecināt savu vecmāmiņu (viņa ir arī vienīgā no visiem maniem vecvecākiem) un varbūt kādam noderēs šī pieredze.
Dzimšanas diena mūsu omai, kā mēs viņu saucam, ir septembrī. Viņa ir dzimusi savās tēva mājās laukos Gulbenes pusē, darījusi visus lauku darbus vecāku saimniecībā, mācījusies Rankas mājturības skolā, audusi un izšuvusi, visu mūžu gardi gatavo ēdienus, cep kūkas, rīko godus un ir ar neredzamām saitēm saistīta ar savu lauku zemi, asinīm un sviedriem slacīto (tie ir viņas vārdi).
Iedomāju, ka viņai patiktu tāda īpaša pirts reize, kurā parūpētos par viņas labsajūtu. Jā, mana oma ir pirtī gājēja, savulaik jau tā vien mazgājās un balti kļuva viņas vecāku mājās un arī tagad mums Gulbenē visa mazgāšanās notiek pa pirti, kā gan citādi.
Pirtī ir tāda rāmāka gaisma, ūdens tvaiks, augu aromāts un tad šķiet tā vienkāršāk un vieglāk otram pieskarties, medu iemasēt un kaut vai piedāvāt kājas siltā ūdenī izsildīt. Jo ne vienmēr ikdienā esmu tāda mīlīga kā liepu lapiņa, kas pieglaužas un samīļo... un pat tad, kad būšu, pirts iešana prasa ilgāk palutināt, vairāk piedomāt un reizē iedod lielāku artavu laimes.
Piedāvāju savai omai kopīgi braukt uz mežu pēc zariem slotām un citiem augiem, ko abas ņemsim līdzi viņai domātajā pirtiņā. Atceros to rītu - pieklājības pēc ierunājos arī savam brālēnam, saviem bērniem, vai viņi gribētu braukt uz mežu līdzi, ja jau tāda braukšana būs. Nē, nē, kāds nu kuram tas skrienamais tādā jaukā septembra dienā bija, kas to lai atceras, bet līdzi braucēju nebija.
Kā nu iekrita, tā bija un abas ar omu laidāmies pa Lejasstradu ceļu uz mežu, kur parasti braucam arī sēnēs. Tajā rītā sapratu, ka tā īsti divas ilgāku laiku nemaz neesam bijušas. Parasti jau mājā, kurā trīs paaudzes mīt, kāds vēl uzkuļas, piedalās un iesaistās. Pārrunājām šo un to un iegriezām mazākos celiņos meklēt slotu zarus, jo tā jau nemaz nebija, ka septembrī viss bija. Šis tas bija jāpameklē, tomēr slotas biju nodomājusi piemeklēt arī svaigas, kamēr vēl ir. Kā nepietiks, to paķers no slotu žāvēšanas vietas bijušajā kūtsaugšā, kur žūst un stāv zaļš visu ziemu un manu sirdi ar to ļoti priecē.
Iegriezu arī mazāk zināmos celiņos un ļāvos tiem mūs vest patālāk. Pēc brīža gan bija jāaprunājas ar vienu jauku sēņotāju, kuram oma izprasīja, uz kuru pusi Balvi, uz kuru Gulbene, iepinot, mīļo dēliņ, saprotams; šādus vārdus var dzirdēt arī dzīvē, ne tikai izlasīt pasakās par satiktām večiņām un labiem vecīšiem. Tomēr saruna jau tikai prieka pēc; vai nu kāds varētu iedomāt, ka tādas divas brašas sievas ar ideāli uzturētu auto paliks līdz tumsiņai ūjināt pa mežu.
Visam pa starpu sagriezu bērzu zarus, sadabūju kadiķi, pīlādzi, sagriezām arī vērmeli pie vienām atstātām mājām, biškrēsliņi arī bija un varbūt vēl kas. Pirts diena notika jau tad!
Mājās tēvs jau pirti bija sakurinājis, vajadzēja vēl tikai skrubējamos, asinszāļu slotiņas, pelašķus un citas pēršanai domātās slotas paņemt un doties!
Tā oma nav kāpēja uz lāvas, es ņēmos sildīt viņas kājas siltā, vēlāk karstā ūdeni, lai viss ķermenis izsiltu iespējami vienmērīgi. Uzmetu gariņu un ar slotām jaucu gaisu, lai temperatūra telpā izlīdzinās un ķermenis silst un visām pusēm.
